Vēl es gribēju pateikt par Vernera Hercoga filmu, kurā stāsta viņš par Šovē alu gleznojumiem. Tur tika divas, varbūt trīs, ļoti svarīgas lietas pateiktas. Viena, ka šajos 32000 būšana par cilvēku nav īpaši mainījusies. Visā filmā kopumā tonis tādā ziņā bija ļoti patīkams: par gleznojumu autoriem ne reizi neteica primitīvie vai aizvēsturiskie, vai proto, bet par viņiem runāja kā vienlīdzīgiem vai pat pārākiem, jo lai gan širbiņa uz viņu pasauli it kā ir atrasta, tuvāk par to viņi nelaiž.
Otra, līdzīga, ir tā, ko teica viens vecs zinātnieks: homo sapiens ir novecojis termins, entuziastisks pirmatklājēju ātrais variants, jo ko gan mēs saprotam. Necik vairāk kā tad. To, kas mūs ar viņiem cauri visam laikam vieno, jāsauc par homo spiritualis. Smaidošs tāds zinātnieks, kā dalailama.
Nu, un trešā, ka par viniem ir ļoti daudz ziņu nācis klāt pat kopš tik nesena laika, kad es mācījos kultūras vēsturi.
Otra, līdzīga, ir tā, ko teica viens vecs zinātnieks: homo sapiens ir novecojis termins, entuziastisks pirmatklājēju ātrais variants, jo ko gan mēs saprotam. Necik vairāk kā tad. To, kas mūs ar viņiem cauri visam laikam vieno, jāsauc par homo spiritualis. Smaidošs tāds zinātnieks, kā dalailama.
Nu, un trešā, ka par viniem ir ļoti daudz ziņu nācis klāt pat kopš tik nesena laika, kad es mācījos kultūras vēsturi.