Pretimsēdošā dāma mani nicina, mūsu ceļgali uz bedrēm saskaras un viņai ir neērti. Viņa lasa ošo un es jūs caur mob.tel bet izskatās, ka spēlēju spēlītes un viņa zagšus vēro manu seju atspīdumā. Un es viņas. Jā, Heimā. No pus7iem 20 min nostāvēju tajā rindā, kas no marijas ielas puses. Rīt vēlreiz vairs neiešu. Uz cilvēkiem paskatījos, solidaritāti izjutu, paldies. Toties iemantoju ganešas figūriņu no nepālas un stāstus par kalniem un džungļiem, kas mani parāva uz jūtām, nu paši ziniet kādām. Neko nesolu, bet mēģināšu paturpināt. Somā klunkšķ seansam paredzētais piparu šnabis un gauja arī sen nav kustināta.