Runājot 20. gadsimta valodā, kas visa, saprotams, ir no tikpat aizejošas literatūras sagrābstīta, strādnieku vulgaritāte, pilsētas strādnieku, man ir simpātiskāka par zemnieku. No kā bezmaz jāsecina, ka krievs, bijušais radiotehnikas inženieris man ir tuvāks par piebalgas pagastveci, un sētnieks, kas zina visu par pasaules sazvērestību, tuvāks par agronomi, kas zina visu par pagasta vēsturi. Briesmīgs secinājums, bet tā laikam ir. (Izlasīju Išervuda Atvadas no Berlīnes. Sekla un remdena, viņš saka, tā Baltijas jūra.)