būt par radošo ir kaut kāds pilnīgi cits dvēseles uzskaņojums, un tas nav tikai par tipa "paškritiku" un "sevis analīzi kontekstā". nosunīšana ar šiem pēdējiem diviem liecina par mūsu personīgo mazasinību, pārmērīgi nopietnu (vai tieši nenopietnu?) attieksmi pret dzīvi un tamlīdzīgām grūti definējamām lietām.
ja tev būtu tāds uzskaņojums kā radošajiem, tu taisītu arhitektūru un es regulāri publicētu gan dzejolīšus, gan lugas, kuras pati arī iestudētu kā režisore un scenogrāfe. turklāt man labi sanāktu un būtu gan atzinība, gan balvas.