JRT Slaktiņa dievs toreiz arī neuzrunāja. Kaut kas tur galīgi neturējās kopā. Pieņēmu, ka Olingerei vienkārši neizdevās, sastāvs neīsts vai kaut kas tamlīdzīgs. Tagad bezmaz jāsaka, ka arī Poļanskim nav izdevies. Vai varbūt jau no paša sākuma Rezā nav izdevies. Bet tad jājautā, kas tur ir tik īpašs, kas par spīti lugas samāksloti konstruētajiem tēliem, manierīgajām reakcijām un aktieru acīmredzamajai nespējai tajās integrēties liek to iestudēt. Vilšanos pastiprina sajūta, ka no manis, no auditorijas tiek sagaidīts, ka pats būšu gana inteliģents, nē, pieklājīgs, un visu trūkstošo piedomāšu klāt, lai neizrādītos muļķis, kas nesaprot problēmu. Vilšanos dubulto slēgtās, nosacītās telpas uzstādījums, kas inteliģentai auditorijai, tādai, kas gatava visu trūkstošo pati piedomāt klāt, lai neizrādītos muļķe, parasti patīk. Shēmotāja man tā Rezā tagad sanāk, nevis ģeniālā zemdegu atklājēja. Augstprātīga kuce, es teiktu, ja zinātu ko vairāk. Un Fostere un Elita Kļaviņa, acis pārgriezušas, kliedz, lai tikai neizrādītos muļķes, kas nesaprot, ko dara, sashēmotā situācijā, bet Olingere un Poļanskis uzklausa kritiku, un skumji piekrīt, ka nav tikuši galā ar uzdevumu, muļķi.