Man laikam vajadzētu atvainoties par to neiecietību pirmīt. Bet kam lai atvainojas? Frendliste ir izdomāts lielums. Neviens tāpat klāt nepienāks, lai pateiktu, ka ņēma ļaunā, vai arī neņēma, bet pieņem atvainošanos. (Nu, labi, madam pieņemtu, bet viņa jau tāpat pienāca.)
Par neiecietību runājot, man tas viss, šovakar pastaigājoties, atkal atausa. Viss par neiecietību kā galveno normālības iezīmi. Kad es vēl strādāju "īstā" darbā (jo par tagadējo es daudzu paziņu sejās izlasu, ka tas nevar būt īsts. Bet ir, un pie tā es vēl atgriezīšos varbūt. Jā, jā, izlasu sejās, tātad pats izlasu. Un pie tā es arī varbūt atgriezīšos). Tātad toreiz neiecietība bija tāda kā metode. Atceros, kantorī visi bija nikni parasti. Bez tā nevarēja, citādi bija risks netikt uztvertam nopietni. Bija jātracinās par visu - par to, ka kāds vienmēr kaut ko neizdarīja (un kāds vienmēr kaut ko neizdara), par to, ka kāds vienkārši rīkojas citādāk. Atbilstoši subordinācijai viena veida neiecietība notika pret padotajiem, cita veida - pret partneriem, un vēl cita veida pret augstākstāvošiem. Sava paša normālību ņemot par mēru, viss cits kļuva nenormāls un neciešams. Interesanti, ka stress bija mazāks, kad nācās tādu pašu neiecietību saņemt pretim no spēles partneriem. Tādos brīžos - ja tos vispār pamanīja cauri savas visaptverošās neiecietības žibai - tika izjusts pat atvieglojums. Kā sastopot beidzot līdzvērtīgu pretinieku starp visiem tiem, kas pelnījuši tik vien, cik izspārdīšanu pa malām.
Man tas atausa sakarā ar specifiskās gaumes klubu, kurā esmu tagad nonācis, un kas ir īsts, un kurā es jūtos labi, un sakarā ar pārmetumiem neiecietībā, kuri tam tiek veltīti. Jā, nav viegli uzreiz izkāpt no tādas attiecību estētikas, tā uz knipi mainīt komunikācijas stilu ar publiku, kas pieradusi, ka to per, un ka tāpēc vai nu jāaizgriežas vai jāsit pretī. Šajā sakarā ne jau frendlistei (jo mēs te, kaut izdomāts lielums, tomēr arī esam specifiskas gaumes klubs), bet visiem pozitīvistiem un citiem vienkāršajiem prātiem (nu, re!) gribu atgādināt, ka snobisms nav tas pats, kas neiecietība. (Vārdu snobisms, esot iekšā, šķiet kuriozi lietot, bet es gribu, lai mani tagad saprot.) Tas, ka no specifiskās gaumes kluba publiski izskan kaut kas, kas šķiet netoleranti vērtējošs, nav tas pats, kas netolerance kā savas normālības un svarīguma pierādījums.
Varbūt man nav taisnība (atgriežoties pie tā, ko es izlasu sejās). Varbūt tāpēc neviens nenāk pieņemt atvainošanos.
Par neiecietību runājot, man tas viss, šovakar pastaigājoties, atkal atausa. Viss par neiecietību kā galveno normālības iezīmi. Kad es vēl strādāju "īstā" darbā (jo par tagadējo es daudzu paziņu sejās izlasu, ka tas nevar būt īsts. Bet ir, un pie tā es vēl atgriezīšos varbūt. Jā, jā, izlasu sejās, tātad pats izlasu. Un pie tā es arī varbūt atgriezīšos). Tātad toreiz neiecietība bija tāda kā metode. Atceros, kantorī visi bija nikni parasti. Bez tā nevarēja, citādi bija risks netikt uztvertam nopietni. Bija jātracinās par visu - par to, ka kāds vienmēr kaut ko neizdarīja (un kāds vienmēr kaut ko neizdara), par to, ka kāds vienkārši rīkojas citādāk. Atbilstoši subordinācijai viena veida neiecietība notika pret padotajiem, cita veida - pret partneriem, un vēl cita veida pret augstākstāvošiem. Sava paša normālību ņemot par mēru, viss cits kļuva nenormāls un neciešams. Interesanti, ka stress bija mazāks, kad nācās tādu pašu neiecietību saņemt pretim no spēles partneriem. Tādos brīžos - ja tos vispār pamanīja cauri savas visaptverošās neiecietības žibai - tika izjusts pat atvieglojums. Kā sastopot beidzot līdzvērtīgu pretinieku starp visiem tiem, kas pelnījuši tik vien, cik izspārdīšanu pa malām.
Man tas atausa sakarā ar specifiskās gaumes klubu, kurā esmu tagad nonācis, un kas ir īsts, un kurā es jūtos labi, un sakarā ar pārmetumiem neiecietībā, kuri tam tiek veltīti. Jā, nav viegli uzreiz izkāpt no tādas attiecību estētikas, tā uz knipi mainīt komunikācijas stilu ar publiku, kas pieradusi, ka to per, un ka tāpēc vai nu jāaizgriežas vai jāsit pretī. Šajā sakarā ne jau frendlistei (jo mēs te, kaut izdomāts lielums, tomēr arī esam specifiskas gaumes klubs), bet visiem pozitīvistiem un citiem vienkāršajiem prātiem (nu, re!) gribu atgādināt, ka snobisms nav tas pats, kas neiecietība. (Vārdu snobisms, esot iekšā, šķiet kuriozi lietot, bet es gribu, lai mani tagad saprot.) Tas, ka no specifiskās gaumes kluba publiski izskan kaut kas, kas šķiet netoleranti vērtējošs, nav tas pats, kas netolerance kā savas normālības un svarīguma pierādījums.
Varbūt man nav taisnība (atgriežoties pie tā, ko es izlasu sejās). Varbūt tāpēc neviens nenāk pieņemt atvainošanos.