Vakarnakt atgriežoties savos mūža pavasaros pēc omulīgās pasēdēšanas prtg virtuvē, sajutu smeldzi un steidzīgu vajadzību pavemt. Tas nomaļais galapunkts man tāpat jau ir skumjākā vieta uz pasaules. Viena lieta tur simbols, ceļa beigas utml, bet pat telpiski tā pietura sanākusi kaut kāda sevišķi nepatīkama. Un vēl nepatīkamāk ir tur satikt vēl kādu. Pie tā nevar pierast.
Pagāju nostāk mežmalā, kur vairs neķer laternas gaisma, noliku somu uz celma, akurāti atpogāju, novilku un pakāru priedītē mēteli, nosēju šalli un vēmu. Nebiju vēl paspējis atliekties, kad blakus nobremzēja bembis, ar kādiem te un citur džeki vizinās, bumsi bumsi. "Labvakar, Atvainojiet, lūdzu", džeki man saka. ATVAINOJIET, LŪDZU! Iedomājieties! "Kā var aizbraukt uz tādu-un-tādu pirti?"
Neko citu jau parasti te neprasa un tādi vien braukā, tomēr.. Tomēr.
Pagāju nostāk mežmalā, kur vairs neķer laternas gaisma, noliku somu uz celma, akurāti atpogāju, novilku un pakāru priedītē mēteli, nosēju šalli un vēmu. Nebiju vēl paspējis atliekties, kad blakus nobremzēja bembis, ar kādiem te un citur džeki vizinās, bumsi bumsi. "Labvakar, Atvainojiet, lūdzu", džeki man saka. ATVAINOJIET, LŪDZU! Iedomājieties! "Kā var aizbraukt uz tādu-un-tādu pirti?"
Neko citu jau parasti te neprasa un tādi vien braukā, tomēr.. Tomēr.