Nav zināms, cik no dievzemītes nepilniem tūkstoš kolēģiem redzēja simamuras uzstāšanos tolaik visskatītākajā raidījumā. Taču kaut kas bija mainījies. Vispirms sāka pienākt aicinājumi pie elitāriem galdiem, kur simamuru vispirms pacienāja, un pēc tam caur uzacīm smīnot aicināja pakomentēt te vienu, te citu nozares sāpi. Un viņš apskurbis centās būt zinošs un iederīgs. Simamuru sareibināja arī pamatdarbavietas greizsirdīgie centieni ierobežot šādu "laika kavēšanu". Simamura gan pieņēma paaugstinājumu, gan atsaucās uz žurnāla aicinājumu atcerēties savu solījumu. Ar rakstīšanu problēmu nebūs, simamura nolēma, pieņemdams, ka to garantē viņa spēju uzliesmojuma ciklu un izdevuma periodiskuma saskaņa (reizi divos mēnešos, ja atceraties). Turklāt jau pēc 2 publikācijām viņš saņēma labākā debitanta balvu un...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}