Pegijas · Lī · interjers

es arī gribu blessing terapiju. Manas sūdzības ir pilnībā materiālas - neatceros, ka pagājušonakt būtu gulējis. Nekas nepatīk, Čets Beikers patīk. Viss apnīk, Betija Kārtere neapnīk. Turklāt klausoties, kā Čets Beikers dzied, galvā zīmējas Pegijas Lī interjers. Ar jebkuras konkrētas personības interjeru jāsaprot viņa vai viņas (kā kuru reizi) guļamistabas interjers, bet jebkuras konkrētas personības guļamistabas interjers rāda, kas viņam galvā. Neatceros, kā tur bija būt par džonu malkoviču, bet ir kaut kāda sajūta, ka viņi tur šo domu bija ļoti precīzi ilustrējuši - ne jau tā glumā tuneļa veidā, bet tajā, kā pa aciņu redz konkrētā cilvēka guļamistabu. Ja tur kaut kas mētājas, tad tas arī galvā mētājas. Ja gultu nesaklāj, tad arī galvā nesaklāj. Vispār viss, kā ir guļamistabā - sienu toņi, griestu augstums, gaisma, māksla, funkcionalitāte - tāpat ir arī galvā. Lūk, tagad nezinu, ko man tas Pegijas Lī interjers piepisās. Es taču nemaz nezinu, kāds tas bija, bet iztēlojos, un netieku vaļā. Tas nav tāds, kā to drausmīgo bagāto veceņu kruzuļi, mirstošu ziedu smaka, švīkstoši, jaunai ādai nepatīkami tekstili. Pegijai Lī tas ir tāds dzintarains ne vairs sešdesmito, bet septiņdesmito minimālisms - dominē horizonālais, plašas tīras virsmas - vai tas spogulis vai logs, tonāli balts, dzeltens un okers, lakots finierējums, bet ar mēru. šur tur, galvenokārt, uz kosmētikas letes - nedaudz savam laikam atbilstošas plastmasas, bet viss pēc augstumiem un garumiem sakārtots. Gaisa atsvaidzinātājs ir feils, bet citādi - perfekti.
Tāda man šobrīd rezultējas pēdējās nedēļas kultūras pieredze, ja neskaita murgus, kas rādās pēc kara un miera.