Par to, ka autori mokās ar stilu, es pirmoreiz uzzināju pamatskolā no Lapsām vīna kalnā, kur vai nu Bomaršē vai Franklins pārdzīvoja, ka kaut ko tekstā pieminējis 84 reizes, bet svītrot vairs nav laika, jo burtu licēji gaida. Djagiļeva biogrāfs sev nevarēja atteikt apnicīgi atkārtotu Permas saukšanu par "pašu Urālu piekāji" un "vietu, kur uzlec Eiropas saule". Būtu aizvietojis dažas reizes ar "čehoviskiem laukiem", un es to pat nepamanītu.