Būvlaukumi apkārt ka biezs, kā izaugu, tā dzīvoju un droši vien arī nomiršu būvlaukumā, taču vispārējās atsvešinātības kārtībā esmu acīmredzot atradinājies uz tiem skatīties. Sestdienas pievakarē pēc garas dreifēšanas beidzot nonācām draugu jaunajā būvlaukumā, un negaidīti es to atkal sajutu - spēcīgu aizkustinājumu no telpiskās iztēles sakustēšanās, kad ierauga kaut ko, kā vēl nav, bet kas varētu būt, un ka tas, kas rodas, ir pašā, nevis patapināts. Nu, konkrētais būvlaukums nav paša auglis, bet es tur biju ar draugiem, kuru tas ir, un viņu acīm arī skatījos. Un jutu. Tādā ziņā par nejaušu nevar uzskatīt nepārtraukto sapni, kas nu jau kuro mēnesi turpinās pusstundu garajos pārbraucienos starp pilsētu un mājām. Apmēram divu mēnešu laikā (jo tas sākās drīz pēc valstssvētkiem) ir, nosprausta vieta, tapis plāns, vairākkārt pieregulētas formas, apsvērtas konstrukcijas, risināti tīkli un apkure, pielaikotas apdares. Visur tāpēc parādījušās arī jautājumu zīmes un šaubu mākoņi, pie detaļām, pīrāgiem. Jautājums ir mašīna, jo vieta ir nomaļa un rūpes par to es nepazīstu. Un malka kaut kur jānoliek. Un kam to visu atstāt pieskatīt, kamēr es ilgi būšu prom. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |