Auseklīšus mamma katram nopirka saktā, bet tās pie krūts spraužamās lentītes bordo-balt-bordo mēs ar bračku ražojām no kaut kādas sporta somas lences. Un tirgojām skolā un pagalmā. Vairāk gan pagalmā, jo mamma tajā nedēļā uz skolu, uz Rīgu nelaida, un tēvam mūs ekskursijā līdzi uz doma laukumu arī nē, un pat dusmojās, kad viņš tā vietā izlīdzējās ar smieklīgiem pārstāstiem no frontes. It kā sēdams nepareizu priekšstatu par notiekošā nopietnību. Cenu neatceros, nu, to lentīšu, un nekādi uzņēmēji arī neesam kļuvuši. Internetos var atrast, ka viens nejaušs 90tā gada beigu angļu valodas kontroldarbs (uz iepriekš sagatavotām pelēkām a4 pusītēm) patiesībā bijusi kaut kāda amerikāņu pētījuma sastāvdaļa, kurā visi ceturtās videnes piec līdz septītklasnieki kā viens ierakstījuši "i want free Latvia" (it kā citu domu un citu vārdu nebūtu)
Toties tālaika varonis man nebija nedz Īvāns, nedz Veidemane, nedz kāds cits inteliģents, bet Velta Puriņa ar savu palīšanu zem galda (droši vien puča laikā, ne?), man bija tiešām žēl redzēt viņu diskreditējamies vēlajos deviņdesmitajos.
Toties tālaika varonis man nebija nedz Īvāns, nedz Veidemane, nedz kāds cits inteliģents, bet Velta Puriņa ar savu palīšanu zem galda (droši vien puča laikā, ne?), man bija tiešām žēl redzēt viņu diskreditējamies vēlajos deviņdesmitajos.