bezgalīgajā stāstā visbailīgākā vieta toreiz bija nevis tumšie bēniņi, akmeņgrauža pirmais uznāciens, purvs, kur noslīkt falkoram, un morlas elpa, un pat ne iznīcības suns vai pasaules aizvien straujāka sairšana, bet tie sfinksu vārti izšķirošie, kas redz tev cauri, un šauj uzreiz nost, ja kaut ko dari bez pārliecības.