mani dziļi aizkustina tie japāņu jaunieši, kas ceļo vienatnē, un kurus te laiku pa laikam var satikt. tādi mazie murakami - nopietni, gludi, androgīni - man tas murakami tieši tāds arī šķiet par spīti visam viņa viskijam, džezam un asprātībai. Ienāk tāds, paskatās virsū, un es ne iepīkstēties pagūstu, ne pasmaidīt, kā šis jau novēršas. bet bez nicinājuma, ar humoru, bet tādu humoru, kuru par kafku saka ļoti kaitinošā ievada autors, ka kafkam humors neesot vis komēdija vai asprātība, bet gan rezignēta samierināšanās ar dzīves nepilnībām. Tā nu tas mazais, gludais, nopietnais, androgīnais japānis mani pamana, rezignēti novērtē un tūlīt pat samierinās ar mani kā ar dzīves nepilnību, un es tur stāvu, muļķis, un neko nedarījis, jūtos tik daudz samelojis, tik daudz samelojis.