kādā bezgalīgā bezmiega beidzamajā mirklī (palagi satinušies virvēs, virves aptinušās ap kaklu - galva pati par sevi un ķermenis pats par sevi iegrimstot izšķīst kaut kur tur lejā) sapratu, ka varu kontrolēt sevi - par kuru vietu uz manas bijušās miesas padomāju, to apzīmogoju ar lāsīti, sākumā nejauši un nesaistīti šur tur kā spēlējoties - par potīti (un tā noraso), par punktu uz gurna, par lāpstiņu, un tad jau metodiski - centimetru pa centimetram no tās vietas, kur viņu pēdējoreiz redzēju, un tur kur iepriekš ar rasu pārklāts, pēc tam nožūst un sacietē un savelk atkal visu kopā. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |