ienāca prātā 96tā gada jāņi, kurus mēs ar skolasbiedreni divatā pavadījām viņas līvānmājas jumtistabiņā, izdzerdami alu vienu pudeli un šņabi tikpat daudz no viņas vecāku bufetes, un noskatīdamies lubeni vhs. jāņos (nepatīk, ka saka Līgo svētki, pēc zīmola skan) ir jāiet pie dabas, par to jau jāņi vispār ir, tāpēc to 96to un pēdējos divus bez uzstāšanās amatieriskos "spēlēsim jāņus!" iestudējumos uzskatu par dabiskākajiem savā mūžā, jo godīgiem. |