Man ir mazliet kauns par sevi JK, tik neviltota un krietna cilvēka klātbūtnē, kuru uzskatu par vienu no svarīgākajām vvo pieredzēm. Tik svarīgu, ka es būtu gatavs pārskatīt savas attiecības ar Ironiju. Tāpat Vladimira, Sergeja un šodienas Andreja nesavtīgā sabiedrība un mana spēja redzēt viņos varoņus, ļauj domāt, ka glābšana vēl ir iespējama. Ārpus tā, ka viss augstākminētais ir laba ilustrācija nožēlojamai nespējai atrast valodu notiekošajam, tas tomēr ir noticis. Un ir interesanti, ka tā nav pilsētas pieredze.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}