rīgas vecaimammai patīk atkārtoti atstāstīt gadījumu no mūsu kopīgās bērnības par to, kā es esot, staigādams uz riņķi pa paklāju (mums bija tāds ar perimetrālu meandru, kura katrs posms atbilda manas pēdas izmēram), stāstījis viņai stāstus pat tad, kad viņa snaudusi. atstāstu vecāmamma parasti pabeidz ar teikumu: "ja būtu tāds darbs, kur maksā par runāšanu...", un tad smejas par savu joku, jo tāda darba taču nav.