Pegijas · Lī · interjers

Alberts Špērs, tas monstrs, jūs zināt, pēdējais oficiāli zināmais imperatoru arhitekts (miris faktiski mūsdienās, 1981.gadā, kas nozīmē, ka izredzētības micēlijs, ko joprojām katrs topošs arhitekts ieelpo augstskolu vēstures stundās, ir vēl gluži dzīvotspējīgs, un vide tam arī nav kļuvusi daudz nelabvēlīgāka par spīti demokrātijas sarmai, ar ko zeme it kā ir pārvilkusies) - Alberts Špērs tātad pēc tam, kad pirmajos piecos ieslodzījuma gados bija sarakstījis savu bestselleri memuārus, nākamos piecpadsmit pavadīja, apceļodams pasauli. viņš izrēķināja, cik metru sanāk, pastaigu pagalmā soļojot pa apli viņam atvelētajā pusstundā dienā, un pirmajās nedēļās, iztēlē uzburdams pazīstamo apkārtni, nogāja 626 kilometrus no Spandavas cietuma Berlīnē līdz savai dzimtas mājai Heidelbergā. Pēc tam, pasūtīdams no bibliotēkas ceļvežus, kartes un ceļotāju aprakstus, lai pēc iespējas precīzāk iztēlotos vietas, viņš caur ziemeļvāciju, poliju, ukrainu, vidusāziju, sibīriju, talajiem austrumiem, pāri beringa šaurumam, caur aļasku un ziemeļameriku veica vēl 31936 kilometrus, līdz 66.gada 1.oktobra pusnaktī viņu atbrīvoja ap 15 km uz dienvidiem no Gvadalaharas Meksikā. Blakus pasaules apceļošanai varbūt sīkums, varbūt tieši otrādi, bija viņa iekoptais "ēdenes dārzs" cietuma pagalma stūrī un ap 2000 izlasīto grāmatu 20 gados.
Nacisma pētnieki pie šī mēdz vemt žulti, uzskatot, ka tas nu ir par daudz un prātam neaptverami, ka kāds, kas kā viens no hitleram pietuvinātajām personām līdzvainīgs miļjonu iznīcināšanā, varējis tik baudpilni saturīgi pēctam dzīvot.
Nu nezinu, nezinu, patiešām.