vāks
vienreiz sabojāju labi iecerētu vakaru. Ar senu draudzeni psiholoģi iesākumā par darbu nerunājām vispār, sekojot Vazdika principam filmā "Lietus blūzs". Kur mīlestība, tur /manuprāt/ dabiski arī domas par nāvi, ne? Īsi sakot, viņa jautāja, vai es esot domājis par pašnāvību. Un es godīgi teicu, ka jā, īpaši neskaidrojot, ka būtībā tikai tādā pašā veidā kā par globālo politiku vai gadalaiku maiņu. Nē, nu tiešām! Vēl, protams, tās reizes bērnībā, kad aizvainojumā nodomāju - vot, es tagad nomiršu un tad gan jums būs žēl. Vai arī lasot par kādu kārtējo gadījumu, paskatīties uz plaukstas locītavas iekšpusi, saņemt rīkli rokā vai paliekties tālāk pār balkona malu, lai riebumā noskurinātos.
Bet viņai ar to pietika, lai sāktu bīdīt diagnozes. Kaut kur iesprūduši tie psihologi.