Pegijas · Lī · interjers

varbūt īsti nesapratu, ko biji domājusi ar to stōrīlainismu, bet NEPIEKRĪTU!!11
JOMAJO, gan teātris, gan kīno starplaikos ir lūkojis emancipēties un noraidīt literārus / naratīvus diktātus, ko tam pēc tradīcijas it kā uzspiež dramaturģija (kā aristoteliski stōrīlainiskā vidē attīstījies literatūras žanrs), šad tad tieši atdzīvinot jēgās nefiksētus tēlus, kas, piemēram glezniecībā ir un paliek statiski "iemūžināti" noteiktās kombinācijās, bet kīno plašajās iespējās dodas tādā kā tēlu plūsmā. piemēram, fellini opuss 'roma'. tas vispār ir simfonijas struktūrā darināts darbs ar atsevišķiem leitmotīviem, kurus apsēž lērums haotiskas drazas. savukārt režisora honorārs ir predestinēts feils (ja lūkojam pēc kādā definīcijas apgabalā ierobežotas naratīvās koncepcijas), ibo nav iespējams nest to, ko iesākumā nemaz nevar pacelt. nedz creatīvi, nedz perceptīvi, un fellini ir pirmais no visiem, kas to brīnišķīgi apzinās.