pikaso un milkijam drošivien ir taisnība - būdamas prātīgas un pieteikdamās ciemos pirms izbraukšanas no rīgas, viņas būtu saņēmušas pretim kādu atrunu (ne jau nevēlēšanās, bet kautrības un pārprasta privātuma ierosinātu), bet viņas tāpat kā rasbainieks, madame un virdžīnija vakar par savu ierašanos paziņoja faktiski pie sliekšņa. nu un uztaisīja man dienu, kā saka, gan vakar gan šodien. savādāk kā ekskurovods nebūtu saņēmies mīties uz sen nepārbaudīto peldvietu, bet ar viešņām labprāt. nekā īpaši gan neizcēlu, ka daudz labāk par piecūkoto galamērķi, kuru īsti nekompensēja dzīva čūska un 2 gulbji, mani vienmēr aizkustina līkumotais peļu ceļš. tikai 4 km, bet tāda bezgalība.plus vēl, bez pienākuma pavadīt dāmas atpakaļ, es nebūtu saņēmies braukt uz spīķeriem nodarboties ar savu bezbudžeta scenogrāfiju, kaut gan nevienam nevajadzīga tā jau ir novesta līdz prokrastinācijai. ap pus9iem kaut kā tikuši līdz galam ar pusotras stundas norunāto kavējumu, pie darba, netraucējot augstos māgsliniekus, tikām tikai 11os naktī. Tikām saku, pateicoties pikaso, kas pati varbūt neapzinādamās (un teatrāļi to vēl mazāk atzītu) jau otro ŗeizi ir izglābusi visu pasākumu. tagad (ir pēc 4iem ŗītā, ja? gaišs ir kādu laiku) beidzām kārtējo galdaspēļu turnīru pie madame, ar ko likumsakarīgi noslēdzās mākslas kampaņa, vai arī šņabis, vai arī grupas entuziasms. lūk, tādi mēs sarežģīti, vot tā es dzīvoju. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |