valmiera it nemaz nav skaista, bet viņā ir kāda īpaša sajūta, kas mani pārņem, tā nav tā brīvības sajūta ārvalstu pilsētā (londonā, venēcijā, berlīnē)tā arī īsti nav bērnības sajūta, bet humpalu bodes smarža, strūklaka aiz neglītās teātra ēkas, kurā tomēr ir apaļā zāle ar logu un jau minēto strūklaku (šķiet),VTU un pagrieziens uz slimnīcu, apvedceļa tilts - ka kaut kur ļoti tuvu ir mājas.