kopš pērnās ceturdienas līdz vakarrītam noturējos vienā zaketē, bet brienot pa puteni mājup vakarrīt (kā man patīk teikt vakarrīt!), pārgāju atpakaļ uz mēteli galvenokārt kā parasti iedomātās pretimnācēju neizpratnes dēļ.
atdevu savu dīvaināko rakstu ever, izrāvu rāvienā pēdējos simts gramus un pēc pāris stundām pamodos pie Rubenes. valmiera tagad (jo vairāk tāpēc, ka uzposta atbilstoši provinces standartiem) izskatās neglītāka nekā manā bērnībā, bet ir entuziasma daudz pilnāka nekā visu sev paģērošā agresīvā galvaspilsēta. arī jaunā bibliotēka ir neglīta (it kā es būtu ar glītumu apsēsts. tā nav. vienkārši konstatēju), bet gribējās palikt un turpmāk katru dienu iet tikai uz turieni.
atdevu savu dīvaināko rakstu ever, izrāvu rāvienā pēdējos simts gramus un pēc pāris stundām pamodos pie Rubenes. valmiera tagad (jo vairāk tāpēc, ka uzposta atbilstoši provinces standartiem) izskatās neglītāka nekā manā bērnībā, bet ir entuziasma daudz pilnāka nekā visu sev paģērošā agresīvā galvaspilsēta. arī jaunā bibliotēka ir neglīta (it kā es būtu ar glītumu apsēsts. tā nav. vienkārši konstatēju), bet gribējās palikt un turpmāk katru dienu iet tikai uz turieni.