Ja speciāli nekāpj kādā Pārdaugavas kāpā vai pēkšņi pie kāda ciemos uz piekto stāvu, tad mans vestibulārais aparāts mazāk straujas augstuma izmaiņas tiešā veidā nefiksē: manu pastaigu radiusā relatīvais augstums caurmērā mainās 5-10 metru robežās uz pāris kilometriem. Smieklīgi. Maņas nav zinātniski instrumenti. Tomēr kaut ko tās rāda. Karstās vasarās temperatūras atšķirība starp galvas augstumu un neapēnotu ielas segumu metru 80 zemāk mēdz būt pat 20 grādus liela. Šodien sīkais lietiņš visas dienas garumā strauji pārvērtās bīstamā atkalā zemākajās vietās, kur zeme jau stinga, bet vairs nepiesala pat par pāris metriem augstākās, un to vestibulārās maņas gan manīja. Otra lieta, par ko atkal jau biju ļoti dusmīgs – seguma materiāli. Atkalas laikā visbīstamākie ir tie raibi bruģētie gājēju celiņi – LV kontekstā visvairāk propagandētie "kopējā labuma" projekti, bet tai pat laikā visienesīgākie korupcijas projekti. Gan segto darbu, gan otkatu ziņā. Katrs klucīšu bruģis šodienas atkalā bija bīstamāks par pašu lētāko, šķembām pilno un tāpēc abrazīvo asfaltu, pat ja tas karstajās vasaras dienās neizskatās pilsētas svētku cienīgs. (Būtu gribējis uzkāpt pie kāda uz piekto stāvu spontāni, vai vismaz kādā Pārdaugavas kāpā sava prieka pēc, bet ļoti piekusu, censdamies nepaslīdēt.) |