es un vēl daži mēs te dzīvojam nicināmajā literārajā līmenī, kas lielākoties nozīmē piesiešanos vārdiem tā vietā, lai tiešām iestātos par kaut ko būtisku. Bet tā ir, ka bez jebkādas atbilstošas izglītības, "tikai jūtot", ir radies priekšstats, ka daudzu pasaules redzējums balstās nevis ģimenes tradīcijā vai kaut kādā sevī vai ārpus sevis pastāvošā morālē, bet valodas pārpratumos. Tā tikko viena tante, skolotāja, sacēla operā skandālu, jo bija atklājusi, ka gabals uz ko viņa esot tā nocīnījusies savākt visu klasi, lai "iemācītu bērniem mīlēt mūziku", tiks atskaņots ar fonogrammu nevis dzīvu orķestri. "Iemācīt mīlēt". Nu, labi, es te pirmīt pats izpaudos ar žēlošanos, ka nebiju bērnībā spiests to apgūt. Bet viņai tad vietā piedāvāja nākamo sezonu, kad kaut kas atbilstošs būšot ar dzīvo orķestri arī. Uz ko viņa vēl vairāk aizsvilās, jo šī esot pēdējā iespēja. Bērni ir divpadsmitā klase. Iemācīt mūziku. Bērniem no divpadsmitās klases. Pēdējā iespēja. Kaut kas neiedomājams, viņa saka. Kaut kas, ko es nekad nebūtu iedomājusies, ja nebūtu nejauši uzzinājusi.