Tēvs stāstīja par savu 8tās (vai 36tās - nu tās, kas altonavas ielā) pamatskolas klasesbiedru (un to klausoties, es kāda "sveša" varoņa vietā drīzāk iztēlojos iedomātu tālaika tēvu pašu saskaņā ar citiem mazgadīgu 60to gadu torņkalna hulīšu stāstiem un puspagraba dzīvoklīti bijušajā bauskas ielas kurpju fabrikas īpašnieka villā, kur viņi ar vecmuteri toreiz dzīvoja).
Īsi sakot, klasesbiedrs kādā starpbrīdī neveikli mēģināja izlabot tikko saņemto divnieku par trīnieku (bailēs no despotiskā audžutēva dusmām), bet nākamajā stundā pavisam cita skolotāja, to pamanījusi, lika viņam skaidroties. Tēva atstāsta etīdē pēc 40 gadiem atdzīvojas šņukstošs blēdis, kas laužoties "atzīstas", ka gribējis 4inieku labot par 5inieku, ko skolotāja sekojoši, ar treknu "labotam ticēt", pārvērta atpakaļ par "sākotnējo" 4.
Īsi sakot, klasesbiedrs kādā starpbrīdī neveikli mēģināja izlabot tikko saņemto divnieku par trīnieku (bailēs no despotiskā audžutēva dusmām), bet nākamajā stundā pavisam cita skolotāja, to pamanījusi, lika viņam skaidroties. Tēva atstāsta etīdē pēc 40 gadiem atdzīvojas šņukstošs blēdis, kas laužoties "atzīstas", ka gribējis 4inieku labot par 5inieku, ko skolotāja sekojoši, ar treknu "labotam ticēt", pārvērta atpakaļ par "sākotnējo" 4.