Šo nejēdzību ir grūti paskaidrot ne tikai tāpēc, ka mums ir tik sarežģītas attiecības ar mantojumu. Trešdienas rītā kolēģe bija pamanījusi, ka mainot FM logus, ārā tiek mesti arī elegantie 30to gadu ozolkoka rāmji, aizvietojot tos ar derdzīgo pakešu plastmasu (ierindas apstākļos pieminekļu inspekcija, kaut vāja, to nebūtu pieļāvusi).
Kaut gan identitāšu konstruēšana ar atjaunota vēsturiskuma palīdzību ir strīdīga (kādreiz domāju, ka "rozes vārds" ir aicinājums dedzināt bibliotēkas, lai bērniem būtu iespēja būvēt pasauli no jauna, bet mani apsauca), progresa ideja man ir tikpat nepatīkama.
Atcerieties 15 gadus vecas, graudainas bildes ar plebejiskajām jaunās varas pirmajām ballēm rundālē (pumpainas kleitas, adītas vestes zem žaketēm, Gribustes kundzes tautiskie galdi un īrēts fraņču stikls). Nekas nav mainījies. Es putrojos.
Kaut gan identitāšu konstruēšana ar atjaunota vēsturiskuma palīdzību ir strīdīga (kādreiz domāju, ka "rozes vārds" ir aicinājums dedzināt bibliotēkas, lai bērniem būtu iespēja būvēt pasauli no jauna, bet mani apsauca), progresa ideja man ir tikpat nepatīkama.
Atcerieties 15 gadus vecas, graudainas bildes ar plebejiskajām jaunās varas pirmajām ballēm rundālē (pumpainas kleitas, adītas vestes zem žaketēm, Gribustes kundzes tautiskie galdi un īrēts fraņču stikls). Nekas nav mainījies. Es putrojos.