tāds kā sentiments no laikiem, kuros nekad neesmu dzīvojis - vispirms jau to mazpilsētu autoostu nemainīgā gaisotne, kurās pa ceļam atbilstoši maršruta plānam bija jāapstājas, bet iebraucot viennozīmīgi viss tas, par ko mēs mīlam liepāju: koka māju avēnijā starp staciju un centru neviena cilvēka vispār, vēja sarautas debesis ar vakara gaismas šķirbām, lapu trūdu smarža un pamesti tramvaja sliežu remontdarbi. Nezinu, ko tagad citēju, bet sajūta tik pazīstama, ka var vienīgi glupi smaidīt no aizkustinājuma. Viesnīcas anonīmi lietišķā gaisotne gan mazliet nomāc. Nē, komforts un serviss līmenī (fonteinā un rojālā tas ir krietni mazāks, bet ar zināmu gandarījumu jāatzīst, ka vēl turos tajā vecumā, kad pritonu/ komunālvirtuvju atmosfēra reizēm ir kudī būtiskāka par tīru dvieli, minibāru un do-not-disturb-karekli). sekojoši, protams, pārdomas (ja jau šovkakar vairs nav citu plānu) par cilvēka nožēlojamo stāvokli, kuru apraksta šāds sterili universālās viesnīcas iekārtojums - atnācēji no visuma var neķert atsevišķus eksemplārus trepanācijai, bet vienkārši apmesties šādā vietā - viesnicu zinātne taču ir gadsimtiem gara empīrika. Individuālais mājoklis nekad par vidējo cilvēku un viņa ieradumiem nepastāstītu vairāk. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 2. Oktobris 2008, 09:25, siltavieta commented: vispār uz normālu vēju esi trāpījis |