“Kā lai bļaģ dzīvo tālāk” stāv vakarvakarā rakstīts ar paša roku uz rasējuma stūra, taču tagad nevaru pateikt, kas ar to domāts. Šodien viss atkal šķiet skaisti vienkāršs. Piemēram, sarunāju no rīta līdzi ainavu arhitekti un daiļdārznieci un aizbraucām apsekot pasūtītāja plašumus. Viņš iznāca pretim uz terases patiešām priecīgs mūs satikt, vienās apenēs, spieda visiem roku, ar otru nepārstādams kasīt kuli, tik vienkāršs un sirsnīgs cilvēks. Prieks censties.
Un vēlāk simpātiska tirgus pētījumu veicēja par atbildi uz jautājumu par manām attiecībām ar drukātajiem mēdijiem atalgoja mani ar lielveikala dāvanu karti. Turklāt vakar vēl pēc nesaprotamās piezīmes uz lapas malas no kāda tradīcijām bagāta izdevuma sirmā redaktora rokām saņēmu atzinību kā gada labākais debitants.
Un dienasgrāmatas atradums – līgums ar kredītiestādi par savu aknu ieķīlāšanu (kā mājiens uz mājokļa jautājuma iespējamo atrisinājumu) patiešām uzmundrināja.
Un vēlāk simpātiska tirgus pētījumu veicēja par atbildi uz jautājumu par manām attiecībām ar drukātajiem mēdijiem atalgoja mani ar lielveikala dāvanu karti. Turklāt vakar vēl pēc nesaprotamās piezīmes uz lapas malas no kāda tradīcijām bagāta izdevuma sirmā redaktora rokām saņēmu atzinību kā gada labākais debitants.
Un dienasgrāmatas atradums – līgums ar kredītiestādi par savu aknu ieķīlāšanu (kā mājiens uz mājokļa jautājuma iespējamo atrisinājumu) patiešām uzmundrināja.