Pegijas · Lī · interjers

Ezītis klusēja.
"Dziedi," teica Lācēns.
"Bet ko?"
Neviens viņam neatbildēja.
"Drīkst kaut ko jautru? Es uzdziedāšu kaut ko jautru, citādi vēsi metas."
"Dziedi," teica Lācēns.
"La, lā! La, lā!" Zaķis iekaucās. Un Ezītim kļuva pavisam skumji. Lācēns jutās neērti Ezīša priekšā, jo bija, lūk, atvilcis līdzi Zaķi, un Zaķis gvelž sazin ko, un tagad vēl arī dziesmu kauc. Nezinādams, kā rīkoties, Lācēns iekaucās līdzi Zaķim.
"La, lā, lu, lū!" Lācēns kauca.
"La, lā, la, lā!" dziedāja Zaķis. Bet krēsla pamazām sabiezēja, un Ezītim bija gluži vai sāpīgi, to visu klausoties.
"Paklusēsim," Ezītis sacīja, "ieklausieties, kāds klusums!"