"tāpēc nezinu noteikumus. Nedusmojieties uz mani, labi?"
"Mēs nedusmojamies." Ezītis sacīja.
"Kad es uzzināju, ka jūs mēdzat mijkrēšļot, es sāku sāku skriet šurp, pie tavas mājas, Ezīt, un lūrēt, lūūk, no tā tur krūma. Redz, domāju, cik skaisti viņi mijkrēšļo! Kaut es arī varētu! Un jozu mājās, un nonesu no bēniņiem veco krēslu, apsēdos un sēžu..."
"Un kā bija?" jautāja Lācēns.
"Nekā. Kļuva tumšs." teica Zaķis, "Domāju - nē, tas nav tik vienkārši - tikai sēdēt un gaidīt. Palūgšu, domāju, pamijkrēšļot kopā ar Ezīti un Lācēnu. Varbūt atļaus."
"Mhm," Lācēns teica.
"Vai mēs jau mijkrēšļojam?" Zaķis jautāja. Ezītis raudzījās, kā lēnām nolaižas krēsla un migla plājas ieplakās, un tikpat kā neklausījās Zaķī.
"Bet vai mijkrēšļojot drīkst dziedāt?" jautāja Zaķis. Ezītis klusēja.
"Mēs nedusmojamies." Ezītis sacīja.
"Kad es uzzināju, ka jūs mēdzat mijkrēšļot, es sāku sāku skriet šurp, pie tavas mājas, Ezīt, un lūrēt, lūūk, no tā tur krūma. Redz, domāju, cik skaisti viņi mijkrēšļo! Kaut es arī varētu! Un jozu mājās, un nonesu no bēniņiem veco krēslu, apsēdos un sēžu..."
"Un kā bija?" jautāja Lācēns.
"Nekā. Kļuva tumšs." teica Zaķis, "Domāju - nē, tas nav tik vienkārši - tikai sēdēt un gaidīt. Palūgšu, domāju, pamijkrēšļot kopā ar Ezīti un Lācēnu. Varbūt atļaus."
"Mhm," Lācēns teica.
"Vai mēs jau mijkrēšļojam?" Zaķis jautāja. Ezītis raudzījās, kā lēnām nolaižas krēsla un migla plājas ieplakās, un tikpat kā neklausījās Zaķī.
"Bet vai mijkrēšļojot drīkst dziedāt?" jautāja Zaķis. Ezītis klusēja.