(Vienīgi savam priekam un tāpēc, ka brīdis atbilstošs, šo to vajag sakārtot, un galugalā man tepat blakus aug māsasmeita)
"Zaķis arī gribētu pamijkrēšļot."
"Lai mijkrēšļo," Ezītis sacīja un iznesa uz lieveņa vēlvienu pītu krēslu.
"Drīkst ienākt?" Zaķis jautāja. Viņš bija stāvējis pie lieveņa, kamēr Lācēns ar Ezīti sarunājās.
"Ienāc," Ezītis sacīja.
Zaķis uzkāpa pa kāpnītēm un rūpīgi noslaucīja ķepas kājslauķī.
"Slauki, slauki," teica Lācēns. "Ezītim patīk, ka ir tīrs."
"Drīkst apsēsties?" Zaķis pavaicāja.
"Sēdies," teica Lācēns. Un Ezītis ar Lācēnu arī apsēdās.
"Kā mēs mijkrēšļosim?" jautāja Zaķis. Ezītis klusēja.
"Sēdi mijkrēslī un klusē," teica Lācēns.
"Bet vai sarunāties drīkst?" Zaķis vaicāja. Ezītis atkal klusēja.
"Sarunājies." teica Lācēns.
"Es mijkrēšļoju pirmoreiz," Zaķis teica: "tāpēc nezinu noteikumus..."