Kā Ezītis ar Lācēnu Zaķim sapņos rādījās 2
"It kā neviena, neviena nebūtu - ne putnu, ne vāveru, ne zaķu, neviena. "Ko gan es tagad iesākšu?", es nodomāju sapnī. Un sāku iet pa mežu. Bet mežs - viss sniegā un nav neviena. Es šurp, es turp, trīsreiz visu mežu apskrēju, nu nav ne dvēseles, iedomājieties!"
"Baisi," sacīja Ezītis.
"Aha," teica Lācēns.
"Un pat pēdu nav," teica Zaķis, "bet debesīs - vate."
"Kā? Vate?", pajautāja Ezītis.
"Lūk, tā. Vatēta, bieza debess. Un klusums. Tā, it kā zem segas."
"Kā tu zini, ka klusums?", pavaicāja Lācēns.
"Es kliedzu. Iekliedzos un ieklausos... Klusums."
"Nu, nu! ", sacīja Ezītis.
"Un tad, un tad..."
"Kas tad?"
"Un tad... Iedomājaties? No vecā celma apakšas, tā, kas mežmalā..."
"Aiz kalniņa?"
"Nē, pie upes. No vecā celma apakšas, tā, kas mežmalā pie upes, izlīda..."
"Nu tak!", teica Lācēns.
"Baisi," sacīja Ezītis.
"Aha," teica Lācēns.
"Un pat pēdu nav," teica Zaķis, "bet debesīs - vate."
"Kā? Vate?", pajautāja Ezītis.
"Lūk, tā. Vatēta, bieza debess. Un klusums. Tā, it kā zem segas."
"Kā tu zini, ka klusums?", pavaicāja Lācēns.
"Es kliedzu. Iekliedzos un ieklausos... Klusums."
"Nu, nu! ", sacīja Ezītis.
"Un tad, un tad..."
"Kas tad?"
"Un tad... Iedomājaties? No vecā celma apakšas, tā, kas mežmalā..."
"Aiz kalniņa?"
"Nē, pie upes. No vecā celma apakšas, tā, kas mežmalā pie upes, izlīda..."
"Nu tak!", teica Lācēns.