Ezītis iedzēra dažus malciņus un aizvēra acis. "Dzer, dzer!" "Piekusu", sacīja Ezītis. "Nē, dzer!" Un Lācēns sāka dzirdīt Ezīti ar karoti. "Nevaru vairs." "Par mani." Ezītis nostrēba malciņu. "Par Vāverīti!" Ezītis iedzēra. "Par Zaķi! Ja tu zinātu, kā viņš palīdzēja!" "Pag," sacīja Ezītis. "Atvilkšu elpu." "Iedzer par Zaķi, viņš centās." Ezītis iedzēra. "Par Kāmīti!" "Un ko tad Kāmītis izdarīja?" "Neko. Katru dienu atskrēja un apjautājās." "Lai tad pagaida. Nav spēka," sacīja Ezītis. "Šad tad pat no rīta atskrēja," Lācēns teica, "ieēd karotīti." Ezītis norija. "Un tagad par Ūpi!" "Kāds tam sakars ar Ūpi?!" "Kā kāds? Nē, par Ūpi tu izdzersi trīs karotes!" "Kāpēc gan?" "Es taču uz viņa trīs naktis lidoju. Tevi meklējām." "Uz Ūpja?" "Kā tad!" "Melo," sacīja Ezītis. "Kā es te stāvu!" |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |