Vakar pa dienas vidu dezertēju no estrādes uz pilnīgi tukšo tb terasi, jo atteicos ēst talonu pusdienas no vācu armijas rezervēm. Kā kompensāciju vēl pirms ģen.mēģ. dabūju šņabi kādā avotielas pritonā, kuru īrē vācu mākslinieku pāris, kas iepirkuši kaulačas un vītoliņa darbus kā subkultūras paraugus, lai gan drīz to vērtību noteiks piederība oficiālajam kanonam. Šodien dirnu lemonā, gaidīdams gājiena rindu un kostjūmā jūtos tāds pats panks kā blakussēdošais usnes kolēģis ar saviem pīrsingiem.