Parasti par tādām reizēm pasmaida, ja vispār pamana. Piemēram, iešanai uz 100m netālo gastranomu posos divas stundas. Zin kā, vēl šitas darbiņš un tas arī, tad uzpīpēt, tad atpakaļ kantorī pēc maka un vēlviens darbiņš, tad aizkavēties pie striļītāja un krustojumā aiz trolejbusu rindas. Jebkurš no etapiem varēja negadīties, vai arī sekundi vēlāk es taču nebūtu uzsaucis aizejošai mugurai, jo pirmkārt kāpēc gan, turklāt diez vai to muguru vispār pazītu, un visdrīzāk nemaz netiktu sadzirdēts. Bet sanāca tieši tā - aci pret aci. Mazāk nekā sīkums, un tomēr patīkami.