Divas galvenās tēmas šodienas garās pastaigas laikā (kas, ceru, vēl nav galā): parādes normālība (virtue signaling) kļuvusi tik dramatiski totāla, ka raganu un ķeceru dedzināšanai jāsākas kuru katru brīdi. (Visu laiku cerēju, ka šejienes austrumeiropas traumas un to iespaidā attīstītā blefa kultūra mūs no tā pasaudzēs -- tipa, te daudz labāk apzinās atšķirību starp pozēšanu apkārtnei un privāto prakšu neaizskaramību, -- bet nē, tā vairs nav. Privātais ir nodots.)
Otrā, protams, saistīta ar pirmo. Pats jūtos nodevis privātumu. Sākumā, kā pašam šķita, ļoti praktisku apsvērumu dēļ -- jo redzamāks tu esi, jo mazāk nesodāmi būs tavi vārtrūmju uzbrucēji. Bet kas gan gribētu tādu, kurš visu laiku drošības pēc stāv uz ielas un baidās ienirt vārtrūmē. (Kurā saskaņā ar pirmo punktu tikpat kā neviens vairs nav satiekams.)
Otrā, protams, saistīta ar pirmo. Pats jūtos nodevis privātumu. Sākumā, kā pašam šķita, ļoti praktisku apsvērumu dēļ -- jo redzamāks tu esi, jo mazāk nesodāmi būs tavi vārtrūmju uzbrucēji. Bet kas gan gribētu tādu, kurš visu laiku drošības pēc stāv uz ielas un baidās ienirt vārtrūmē. (Kurā saskaņā ar pirmo punktu tikpat kā neviens vairs nav satiekams.)