| |
[4. Nov 2012|15:08] |
| [ | kasete magnetafonā |
| | Dillon - thirteen thirtyfive | ] |
aizsākās viss ar to, ka nejauši uzskrēju virsū draudzenei un mēs nolēmām kopā paēst un tā nu attapos ēdod lapas (salātus) un klausoties par viņas lovelife. Labi, pārnācu mājās un jaunajam kaimiņam - franču puisim home welcome ballīte ar mohito kokteiļiem un sienu krāsošanu. Virtuvē 2 amerikāņi, soms Riku un tie paši, kas parasti. Kaut kur uzradās karstvīns un ideja wc telpu izdekorēt ar baloniem. Labi, sēdējām, pūtām balonus un veidojām dzīvi krāsaināku,kad virtuvē, acis zemē nodūruši, ieradās 4 pieauguši vīŗieši, neatņemot sveicienu nevienā no izskanējušajām valodām. Nobijušies vai kā, bet viņi virtuvē tā arī neko neuzsāka un atgriezās savā kambarī. Un tad, kā jau meitenes to vienmēr dara, iedzēru drosmei un zvanīju apsveikt draugu dzimšanas dienā, bet surprise, surprise, pēc ilgas zvana ignorēšanas visbeidzot atsaucās aizsmakusi, bezbožna skumja balss, nu tāda kā pēc raudāšanas. Es samulsu un jautāju - tu raudi? Noliegums, protams, bet ne visai pārliecinoši. Aij, nu nezinu ko man darīt ar to jaunēkli - viņš grimst un grimst kaut kādā purvā un ne man saprast, ne zināt kā palīdzēt, vismaz 20 minūtes parunājām, plēsu vaļā visus jokus un sarunas beigās jau likās, ka viņam mazliet labāk palicis. Virtuvē ballīte tikai sākās un turpinājās - kaut kas gāja prom, kaut kas nāca klāt un tā līdz 5 rītā ar vienmēr neiztrūkstošo slapstīšanos pa kaktiem, neveikliem komplimentiem un klavieru spēlēšanu. Gribētu tā kā kafiju iedzert, bet bail iet uz virtuvi - ka tik bardaks neuzbrūk.
|
|
|
