ja ome redzētu, ka jāņogas vēl jūlija beigās stāv nenovāktas un kalst krūmā, skaistos ne pa jokam (tas droši vien sāktos ar "kas tā par modi...") un piktodamās ogas novāktu pati. virtuvē pēc tam rindotos vēderainas burkas un tajās smaržodama lītu zapte. ziemai.
zaptes man nebūs, bet krūmā ogas atstāt nevar, tāpēc paņemu bļodu un ķeros pie lasīšanas. sāku ar raženāko zaru, taču drīz jau neviļus apstrādāts ir viss krūms - cik tas izrādās mierinoši. domu domas var paspēt izdomāt. par laiku, kas nepielūdzami aizrit, paraudams līdzi visu, kas kādreiz bijis, un dzīvi, kas klusi paslīd garām. par vasaru un par mieru, kāds rodas dzimtajā vietā pie jāņogkrūma.
pilna bļoda ar sarkanām pērlēm. garšo pēc bērnības un mājām.