aizvadītajai dienai pievelkam plus zīmīti un iegrāmatojam arhīvos - peldēšanās sezona ir atklāta. šovakar aizstaigāju līdz tuvējam ezeram, un lai arī ūdens sākumā likās ledaini auksts, pēc tradicionālās pielabināšanās tas atklāja savu patieso dabu (vismaz vienu no tām) un izrādījās silts un mājīgs. nemaz ārā līst negribējās. sajutos atkal kā bērnībā, kad saule bija siltāka un visiem bija bezgalīgi daudz brīva laika, lai caurām dienām dzīvotos pie ūdeņiem. kamēr lielie cepās saulītē, mēs ņēmāmies pa ūdeni, mēģinot pārpeldēt ezeram otrā pusē. tagad gan roķeles tādiem piedzīvojumiem jūtas stipri panīkušas, bet ārā kāpt vienalga negribas. neparautu krampis pēdās, varētu tur mirkt vēl visu vakaru un tad, uzblīdušu ādu, zilām lūpām un priekā mirdzošām acīm, kūņoties mājup.

līdz ar silto laiku sarosījušies arī visādi ielu aktīvisti, un nu jau ir kļuvis grūti iziet cauri parkam tā, lai neviens neko neprasītu un nepiedāvātu. šodien man pretī nāca jauns, simpātisks cilvēks un ar vārdiem "jums kā māksliniecei" (hmm..) stiepa pretī kaut kādu bukletu - palasiet, tāda vasaras grāmatiņa, apziņas, nē, laikam tomēr redzesloka paplašināšanai. paņēmu, sāku pētīt, prasīju, par ko tas ir, nu tāda laba grāmatiņa, skanēja atbilde. par ziedojumu. kādu laiku stāvēju, pētīju, jaunais cilvēks tikmēr blakus svilpoja. prasīju kaut ko par autoru, man tika norādīts uz fotogrāfiju otrā pusē. atteicu, ka laikam var iztikt ar vienu pašu bhagavadgītu, jo izskatās, ka grāmatā pārsvarā ir citāti. turklāt man bija iebildumi pret dažu vārdu rakstību, ko gan pieklājīgi noklusēju (vispār neticami laipni no manas puses). mans nejaušais paziņa nelikās apbēdināts un izteica priekšlikumu kaut ko ziedot tāpat, uz ko atbildēju ar izkoptu nožēlu sakot, ka skaidru naudu līdzi nenēsāju, kartes jau jūs neņemat, vai ne? diemžēl pagaidām laikam vēl ne. jaunais cilvēks par laimi nebija uzbāzīgs un neņēmās klāstīt, ka turpat ap stūri ir bankomāts, un šķīrāmies gandrīz kā draugi. varbūt nākamreiz? nu ja, nākamreiz gan.