vecums nenāk viens
kādreiz es biju nopietns cilvēks. kamēr klasesbiedri viltoja apliecības, lai tiktu iekšā naktsklubos, man neviens neko neprasīja. vēl studiju pirmajos gados daži mani samulsināja ar jautājumu - vai jūs esat pasniedzēja? toties tagad nokavēto atgūstu ar uzviju - beidzot man, pērkot vīnu, prasa dokumentus, reģistrējoties bibliotēkā - kurā klasē jūs mācaties, bet pērkot lidmašīnas biļetes - vai jums ir pilni 18 gadi? sen jau vairs nav. arī skolu un augstskolu esmu beigusi un nodarbojos ar to, ar ko nodarbojos. vai, piedodiet, es atvainojos, jūs izskatāties tik jauna...
to visu atcerējos šodien, kad saņēmu fotogrāfijas no nesena pasākuma. kāds burvīgs bērns, skatoties nopriecājos (ak vai, tā taču esmu es). bilde jau nu dikti mīlīga, bet vairāk par 12 es sev tur nedotu. acīmredzot, jābeidz par sevi tīksmināties un jāatgriežas pie kādreizējiem patērētās kosmētikas apjomiem, neaizmirstot arī dzīves nomocīto skatienu. tā jau vispār neviens vairs nopietni neņems.
ak, laimīgs cilvāks. Man nesen iedeva visu 24, turklāt pateica to tādā izteiksmē, ka jāuztver kā kompliments (nu ka es izskatos ļoti labi savam vecumam, kas noteikti ir vēl cienīgāks). Neko ļaunu nedomājot ļoti jauks cilvēks tā pateica. Bet nu nekas. Atlieck cerēt, ka tas kāds viedums, nevis grumbas sejā.