Nieki

"Neskaiti tikai līdz trīs, netaisi kūleņus. Neapstājies pie zināma punkta."
Vienvārdsakot, rokas man atkal brīvas un pati arī.

Kursabiedrs sapnī šodien redzēja mūsu latīņu valodas pasniedzēju, ar kuru kopā mēs esot dzēruši divlitrīgo EIRO alu un braukājušies pa Rīgu viņa mašīnā. Pēcāk viņš uzaicināja mūs pie sevis, lai parādītu savas rētainās rokas, jo jaunībā viņš esot bijis varen liels alkoholiķis, izoperējis sev skrimšļus un pārdevis, lai sanāktu nauda divlitrīgajam alum.
Nu ziniet, tādi sapnīši ;D
Toties šodien paziņotās latīņu valodas kontroldarba atzīmes visnotaļ iepriecinošas - visi sekmīgi.

Viņš nudien nav cilvēks, par kuru vajadzētu satraukties. Viņš vienmēr visu pasaka tieši, tādēļ var nemaz neapdomāt iespējamos variantus, jo galu galā tāds būs tikai viens.

Bet citādi - vakarēju kopā ar labāko draugu, malkojot kokteiļus un skatoties filmu. Un viss ir tieši tā, kā tam vajadzētu būt.
Pirmīt mēģinājām cept pankūkas, bet tad izgāzām visu tualetes podā, jo nesanāca itin nekas prātīgs. Žēl gan. :)

Kas tad īsti paliek pāri no cilvēka tad, kad viņš nomirst ? Saprotama lieta, ka ķermenis. Bet kas vēl ?

Universitātes garderobē man šodien tika 666. numuriņš.
Un ko tas nozīmē ? Neko. :)

Ja otrā rītā pēc balles gribas sālītus gurķīšus, tad iepriekšējā vakarā ir dzerts.

Bet balle, protams, lieliska un neatkārtojama. Ar gājienu uz Statoilu 5:00 no rīta, žagošanos un tenterēšanu pa peļķēm.

Lai piedalītos TV spēlē "Gribi būt miljonārs ?", jāsūta:
1)SOS
2)SMS
3)Kukulis
4)un vēl kaut kāds variants, kuru neatceros.

Tik stulbu atlases jautājumu vēl nebiju redzējusi.

Microsoft Office 2007 pamatīgi sūkā pakaļu ! Tāds ir mans secinājums pēc pusstundas ilgas ņemšanās ap viņu. Un rezultāta tāpat nekāda. Kādēļ gan cilvēkiem patīk visu tā sarežģīt un noslēpt visas opcijas nez kādos dziļumos. Brr.

Pēc sarunas ar Sīko, sapratu, ka, atrodoties Rīgā, man viņa ļoti pietrūkst. No visas manas vasaras kopmānijas viņš ir vienīgais, pēc kura mēdzu ilgoties.

Vienkārši lieliska nedēļas nogale, pēc kuras secinu, ka visvieglāk piedzerties tad, ja esi slims.
Bet ne par to šis stāsts. Es tikai viltīgi pasmaidīšu, ja ? ;)

Iespītēšos un rīt nekur neiešu.

Agrāk man šķita, ka cilvēki Latvijā neiepazīstas uz ielas. Kopš vakardienas tā vairs nedomāju.

Vot, atnācu mājās no baļļuka un nu jau apmēram stundu rakstu visādas glupības vienam paziņam. Un viņš man. Un es secinu, ka piektdienai ne vienmēr vajag būt kā sinonīmam vārdu savienojumam "trakas izklaides".

Šovakar bārā sastaptie ļaudis bija vai nu garlaicīgi, vai dumji, uz brīdi prātā pat ienāca doma vairs neapmeklēt šādas iestādes.

Braukājām vakar apkārt pa zemes ceļiem, kuri veda uz dažādām pamestām ēkām. Aiz loga visādi koki, krūmi, pļavas un puķes un saulīte spīdina starus iekšā salonā. Un vienā brīdī es sajutos tā dīvaini, it kā mēs nevis vienkārši brauktu, bet gan tuvotos kaut kam lielam un neizbēgamam, kaut kam tādam, kas sākas ar vasaras aiziešanu un turpinās līdz viņam apnīk, un tas apstājas.

No vienas puses - būs skumji atstāt mājas un savu ierasto vidi, bet no otras - priecāšos, ka beidzot būšu tikusi ārā no tā kreizīhausa, kas man gandrīz diendienā valda apkārt.

Biju zaļumballē un griezu valšus ar kādu mazpazīstamu čali, kā arī ar labākā drauga tēti. Pēc pasākuma Rū to pašu tēti apmācīja pīpēšanas mākslā un tas gan bija varen smieklīgi. Varbūt kāds smēķētājs atcerēsies vecumveco pantiņu - Ā, mamma nāk ! Fū, nav manējā !. To arī pielietojām ;)
Kādu brītiņu vēlāk izdomājām pabraukāt pa rajona plašumiem, nobraucām laikam kādus 70 km, ja nemaldos. Bija to vērts, jo naktī smuka migla visur, rīts arī tāds dūmakā satinies. Prieciņš.
Nu redz, un te tev nu bija - prom no cilvēkiem. Drīzāk - prom no neīstās kompānijas.

Gribu prom, jo tā vien liekas, ka manu labsirdību sāk ļaunprātīgi izmantot. Bet es neesmu feja, kura vienmēr var izdarīt visu un vispār ir taču arī zināmas robežas tam, cik daudz no manis prasīt.
Esmu apvainojusies uz cilvēkiem. :/

Nedēļas nogalē varētu doties uz "Zvērā 2007". Taču nedaudz satrauc fakts, ka varētu atgadīties gluži tāpat kā ar Fonofestu, kad ierados ar pārliecību, ka būs lieliski, bet jau pēc dažām stundām domāju, ko te meklēju un kālab īsti atbraucu. Vēl varētu pieminēt arī to, ka mani gluži vai uz pusēm plēš 3 bariņi, kuri grib, lai zvērojos ar viņiem, bet jau tagad skaidrs ir tas, ka visiem veltīt vienlīdzīgu daudzumu laika sanāktu tikai tad, ja viņus apvienotu vienā lielā kompānijā, kas vispār nav nemaz tik peļama doma.
A kāpēc ne ? :)

Aizbraucu baudīt lauku vidi. Kopā ar pāris čaļiem sēdējām uz bērnudārza jumta un jutāmies tā, it kā būtu par dažiem metriem tuvāk debesīm. Kaut kādi putni laidelējās apkārt, rēja suņi, visādas skaņas no malu malām. Sēdi, klausies un priecājies. Gluži par neko. Par to, ka esi.