Nieki

Vēl viens mans stencils aizkrāsots. Skumji, protams.
Un tikai tādēļ, ka kaut kādi nejēgas uz tās sienas bija sarakstījuši nez kādas glupības nez kādā valodā, kas, acīmredzot, tipogrāfijai patika daudz mazāk kā mans stencils, tādēļ tā it visu aizmālēja ciet.

Satiku kādreizējo klasesbiedru un, protams, apjautājos, kā klājas. Šis jautājums nebija kā piedeva pie "čau", man patiešām interesēja, tomēr laikam nevajadzēja. Jau pēc pāris teikumiem secināju, ka cilvēks gandrīz neglābjami degradējies un, kad bijām parunājuši apmēram 20 minūtes, es, aizbildinoties ar vēso vakaru, izlēmu doties prom. Pārāk neizturami klausīties deviņpadsmitgadīgā puisī, kurš runā kā tāds skarbās dzīves norūdīts alkašs no stroikas, tikai nekādas skarbās dzīves nav, ir vienkārši nodzertas pēdējās smadzeņu paliekas.

Sagribējās pēkšņi aukstu šampanieti norasojušā glāzē.

Man šķiet, ka sen mūzika mani nebija darījusi tik laimīgu kā vakar. Tas ir tā, ka tu vienkārši atrodies tajā telpā un smaidi, smaids pats lec uz sejas, ieslīdi mūzikā un aizmirsti par visuvisuvisu.

Mēs vakardien atkal sēdējām "mazajā istabā" uz apputējušā dīvāna un gvelzām visvisādas muļķības. Vispār šī istaba tāda īpatnēja, tajā ir tikai viens logs, kas apaudzis ar vīnstīgām un, izņemot šo logu, nav neviena cita gaismas avota. Jo ilgāk sēdi, jo tumšāks paliek. Un jo tumšāks, jo atklātākas sarunas. Atklātība tumsā.

Klau, meitenes, bet kā jūs zinat, kad puisis ir vienkārši draugs un kad viņš vienkārši piesit kanti ? Vai to vienmēr var tā nekļūdīgi noteikt ? Man jau šķiet, ka ne.

Cigarešu smarža, kas nāk iekšā pa atvērtu logu, noteikti ir viena no lietām, ar ko man vienmēr asociēsies vasara, jo, to sajūtot, es zinu, ka ir vēl kāds, kas neguļ, kāds, kam nakts tuvāka nekā diena.

Ar rītdienu sākšu strādāt spēļu klubā "Joker". Izklausās varen glauni, vai ne ? Taču es tur būšu tikai apkopēja. :)

Šķiet, ka neskaitāmi cilvēki apkārt to vien dara kā degradējas. Pozitīvi tas, ka vismaz mani draugi nav viņu pulkā.

Un vēl, šodien mazliet dabūju pa mizu no koju priekšnieces, jo nepateicu "uzredzēšanos". Bet dažreiz jau piemirstas visas tās ētikas šmētikas normas un gribas vienkārši paklusēt, nevis lieki "uzredzēšanoties", it kā tas jebko mainītu.

-If you listen to really deep ambient records that
don`t move too much, very still records,
long after those records are finished,
you might find yourself listening for hours
to the sound of the room.-

/Bill Laswell/

Pirms aizmigšanas domāju par lodi, kura pēc tam, kad to izšauj gaisā, atgriežas atpakaļ, trāpīdama manā, uz laipas gulošajā ķermenī. Un kas būtu tas, kas liktu viņai atgriezties vai arī sabirzt putekļos turpat debesīs ?

Trallallā.

Gribas saprast, kas notiek apkārt. Saņemt konkrētas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Bet tu man tikai uzsmaidi un izšpļauj kārtējo neitrālo frāzīti, kurai nav nekādas sevišķas nozīmes. Mazs faktiņš - paktiņš.

1904. gadā dzimis slavenais gleznotājs Salvadors Dalī.
1981. gadā miris «regeja karalis» Bobs Mārlejs.

Divi lieliski cilvēki.
(iz Apollo.lv)

Spēle divos laukumos var būt rezultatīva tikai tik ilgi, kamēr nepienāk brīdis, kad jāizvēlas prioritātes.

Un jā. Nerakstītās vienošanās ? Muļķības. Tādu nav. Ir tikai prātā novilkta robeža, aiz kuras sākas nedrīkstēšana un neatļaušana.

Gribas satikt draugus no "vecajiem laikiem". Labsirdīgi iedunkāt viņus un pateikt čau !

Pirmdiena atnākusi ar veselu kaudzi darāmā, bet jaukais pavasara skats aiz loga mani nomierina. Drīz bērziem uzplauks lapas, kuru krāsa, starp citu, ir mana mīļākā, un būs jau labi. Noteikti. ;)

-Kamēr sūdi nesmeļas pa muti iekšā, tikmēr var dzīvot.
-Ja arī piesmēlušies, deguns taču paliek brīvs. Elpo un dzīvo tālāk.

Sieviešu prieciņi - šodien nopirku ne tikai labu, bet arī patiešām stilīgu uzacu raustāmo pincetīti. Nieks, kas liek smaidīt visu dienu.

7 stundas varētu būt pietiekami ilgs laiks vai ne ? Taču ne tik ilgs, lai paspētu visu izrunāt.

Beidzot arī es pēc ilgiem laikiem sestdienas rītā pamostos ar maķenīt sāpošu galvu un apziņu par lieliski pavadītu iepriekšējo vakaru. :)