Nieki

Satiku kādreizējo klasesbiedru un, protams, apjautājos, kā klājas. Šis jautājums nebija kā piedeva pie "čau", man patiešām interesēja, tomēr laikam nevajadzēja. Jau pēc pāris teikumiem secināju, ka cilvēks gandrīz neglābjami degradējies un, kad bijām parunājuši apmēram 20 minūtes, es, aizbildinoties ar vēso vakaru, izlēmu doties prom. Pārāk neizturami klausīties deviņpadsmitgadīgā puisī, kurš runā kā tāds skarbās dzīves norūdīts alkašs no stroikas, tikai nekādas skarbās dzīves nav, ir vienkārši nodzertas pēdējās smadzeņu paliekas.