Nieki

Braukājām vakar apkārt pa zemes ceļiem, kuri veda uz dažādām pamestām ēkām. Aiz loga visādi koki, krūmi, pļavas un puķes un saulīte spīdina starus iekšā salonā. Un vienā brīdī es sajutos tā dīvaini, it kā mēs nevis vienkārši brauktu, bet gan tuvotos kaut kam lielam un neizbēgamam, kaut kam tādam, kas sākas ar vasaras aiziešanu un turpinās līdz viņam apnīk, un tas apstājas.