Nieki

Kādēļ tik daudziem cilvēkiem mūždien ir tā vēlme mainīt otru, mainīt viņa paradumus, kaut kā ietekmēt, pārveidot, likt pielāgoties sev ?
Varbūt esmu pārāk vienaldzīga, varbūt es vienkārši kaut ko nesaprotu, bet man šķiet amorāli pavēlēt otram darīt tā un šitā un būt tādam un šitādam.
Vot, tagad sēžu un mēģinu tikt skaidrībā, bet ne velna nesanāk.

Iekāpt vilcienā un braukt. Vienkārši braukšanas pēc.
Vispār, tas nav forši, kad man norāda, ko darīt un ko nē. Pirmkārt, man patīk izvēlēties pašai, otrkārt - mēģināt kaut ko aizliegt ir visnotaļ bezcerīgi, jo es tāpat atradīšu veidu, kā šos aizliegumus apiet.

Mājupceļā no Rīgas kā jau parasti snauduļoju un domāju. Un nonācu pie secinājuma, ka beidzot arī man ir sava dzīve. Šķiet, ka agrāk es to pakārtoju galvenokārt citiem, taču tagad tā vairs nav. Nekādu uztraukumu. Harmonija. Viss iet savu mierīgo gaitu. Citējot H. Murakami - "Laiks plūst."

Cik patīkamā gultnē viss šobrīd ievirzījies. Harmoniska miera sajūta.
Žēl, ka bija jāpaiet tik ilgam laikam, lai es saprastu dažas gluži vienkāršas lietas, bet tas nekas. Visi taču zina, ka labāk vēlāk, nekā nekad. Priecājamies.

Klausos Iggy Pop un domāju, ko gan tādu interesantu nakts vidū varētu izdarīt ? :>

Man nav ko teikt. Nē, patiesībā ir gan, bet tie būtu tie paši vecie vēži, tikai citā kulītē.

Izlasīju vienā noplēšamajā kalendārā tādu visnotaļ patīkamu domu, proti, " Nelaid vaļā to, kam esi pieķēries, līdz neesi atradis ko citu, pie kā turēties." Varbūt ne gluži pareizākā stratēģija un droši vien ne visās dzīves jomās darbojas, tomēr nešaubos par tās efektivitāti.

Palikušas vēl tikai dažas stundas, tāpēc nu nekādi nespēju atturēties no kārdinājuma šeit kaut ko iespamot.
Tātad, pagājušas kārtējās trīssimt sešdesmit piecas dienas. Un tūlīt būs nākamās. Un vispār, baigi labi. :)

Nostopēju vienu netīru (gan no iekšpuses, gan no ārpuses) VOLVO, pie kura stūres bija čalis jaunās un izskatījās, ka arī dārgās lupatās, ar baigo pulksteni un gredzeniem, un ar acīmredzamu rūpību veidotu frizūru. Nu lūk, un visu ceļu mēs braucām uz 120, bet pilsētā uz 80, kas man diezgan labi gāja pie sirds, tikai vienu es nesapratu - kā tik kopts čalis var braukt ar tik cūcīgu mašīnu, kura nudien izskatās tā, it kā putekļu lupatu un automazgātavu pēdējo reizi būtu redzējusi pirms vairāk kā pusgada ?

Pirms došanās uz klubu nekad, nekad, nekad nevajag domāt, ka pavadīšu vakaru mierīgi, jo vienmēr viss izvēršas gluži pretēji. Kāds tur miers, spēj tik dancot.

Beidzot man ir sataisīts internets. Bet vakar, kad atbraucu mājās un kādu brīdi negāja ne TV, ne arī internets, jutos pagalam savādi. Vienkāršas lietas, kas padara mazliet atkarīgu gluži nemanot.

Šobrīd patiešām gribas nobļauties - Kas, pie joda, notiek ?! Nu kas ir ?

Iešu uz DUS, jo man ļoti gribas CocaCola, kā arī cigaretes jau sen kā beigušās.

Apakšveļas pirkšana vienmēr uzlabo noskaņojumu un liek justies brīnišķīgi. Sajūtas dažkārt tomēr var nopirkt.

Forši ķert kaifu no pavisam vienkāršām un elementārām lietām. No kaut kā dabiska, nevis mākslīgi izraisīta.

Dažkārt vienkārši apbrīnoju liktenīgās sagadīšanās, kas palīdz izvairīties no visnotaļ kutelīgām situācijām.

Iestājies tāds pavisam tizls dvēseles stāvoklis, kad neko tā īsti negribās, viss vairāk vai mazāk tracina un kaitina, un dažkārt uzmācas vienkārši neizmērojama garlaicība.
Un tāpēc es visus piekāsu un pateicu, ka šodien baļļuks pie manis nenotiek. Meklējiet citas izklaides iespējas, jo šis dzīvoklis atsakās jūs uzņemt savos apskāvienos.

Vakarnakt bija atdzimšanas brauciens ar mašīnu. Kruīzs reborn.
Klausījāmies to pašu iepriekšējā ierakstā pieminēto Peter Bjorn and John -Young Folks-, dzērām Sobieski ar mandarīniem un baigi priecājāmies, neizpalika arī danči uz ielām un lielā smiešanās.
Rītdien man paliek deviņpadsmit. Un, lai arī man vajadzētu pamazām kļūt pieaugušai, es izvēlos vēl nedaudz pakavēties. Gribu darīt muļķības, nedomāt un neuztraukties. :)

Peter Bjorn and John -Young Folks- - lielisks iesākums rītam. :)

Tagad es vienkārši atpūtīšos. Un lai arī viņi atpūšās.
Pienācis laiks padomāt par sevi.