Nieki

Kā gan dažkārt aizkaitina cilvēku tumsonība.

Apmēram pirms gada man bija iespēja izvēlēties starp variantiem A (to, ko gribu es) un B (to, ko grib citi).
Līdz pat šim laikam nevienu pašu mirkli neesmu nožēlojusi, ka uzmetu apkārtējo cerības un izšķīros par labu A.
Vienā brīdī vienkārši sapratu, ka, ļaujot citiem noteikt savu dzīvi, es nekad nejutīšos laimīga vai vismaz apmierināta. Nemaz nešaubos, ka, izvēloties otro variantu, dzīve būtu iegrozījusies pavisam savādāk. Varbūt labāk, varbūt arī sliktāk, bet vispār jau tam nav itin nekādas nozīmes. Patlaban viss notiek tā, kā tam ir jānotiek un es varu teikt, ka jūtos laimīga. Kaut vai tikai tāpēc vien, ka izdarīju, manuprāt, pareizo izvēli.

Jau trešo reizi šīs nedēļas laikā manā istabā ielido sirsenis. Kas viņiem te saiets kaut kāds ?

Jo ilgāk nevar atrast darbu, jo ātrāk zūd luste vispār kaut ko darīt un prāts arvien vairāk pielāgjoas slinkošanas režīmam.

Beidzot sākusies atpūta. Vajadzētu priecāties, bet tāds kā nogurums, tāda kā negribēšana. Laikam vēl neesmu aklimatizējusies.
Jāņi tuvojas, bet man šogad nav sevišķas lustes uz svinēšanu. Nezinu, kādēļ, bet liekas, ka nevienā vietā tā īsti neiederēšos un visi cilvēki būs kaut kādi sveši, lai gan es taču braucu pie draugiem svinēt, nevis uz sazin kādu nekonkrētu vietu, kura kartē atzīmēta ar "X". Jācer, ka viss tomēr izvērsīsies labi.

Dažbrīd jūtos kā uz vientuļas salas, kaut arī apkārt tik daudz cilvēku. Bet viņi visi iet tikai garām un mūsu ceļi nekrustojas.
Lai varētu doties atpūtā, kalendārā jānosvītro vairs tikai 4 dienas, ieskaitot šodienu.
Pirmā pietura manā ceļojumā - frizētava, kur saīsināšu matus par pāris centimetriem, kā arī pārtapšu par rudmati (protams, ja vien atkal nepārdomāšu).
Nākamā pietura - ne Cēsu, ne Tallinas iela. Šoreiz tā nemaz nebūs iela, tā būs vesela pilsēta.
Vēl tikai mazlietiņ jāpaciešas.

Sesija izsūc spēkus tiktāl, ka negribas ne ēst gatavot, ne dušā iet, ne arī vispār kaut ko jēdzīgu darīt.

Sakiet ko gribat, bet tā ir kaifīga sajūta, kad zini, ka rīt beidzot kontā ieripos nauda.

Tik ļoti gribas aiziet uz kādu klavierkoncertu, lai sajustu tās brīnišķīgās skaņas, ko spēj izdot instruments. Atrasties tur būtu tīra un patiesa laimes sajūta.

Starp citu, manas radinieces puisis bija ticis Maija Cosmopolitan, sadaļā "Seksīgie letiņi" vai kā viņu tur. Uzminiet nu, kurš tas ir ;)

Ja bezdelīgas pie maniem logiem vēl joprojām vakaros un agros rītos čivina, tad ar šo pasauli viss vēl ir kārtībā.

Vakardien sanāca iespiest starp durvīm kreisās rokas ceturto pirkstu. Nu to, kas ir pirms mazā pirkstiņa. Uzpampis, sāp un zem naga briesmeklīgs zilums. Nedaudz grūti parakstīt, bet palēnām piešaujos un secinu, ka nav nemaz tik traki.

Ja divu jebkuru cilvēku starpā ir palicis kaut kas neizrunāts, tad parasti tas mēdz kaut kur trīties pa apziņu, zināmā mērā traucējot ar savu it kā nemanāmo eksistenci.

Šodien pirmo reizi biju tajā parkā, kur ir krusti un kapenes, un pieminekļi, un cilvēki staidzina savus suņus, un bērni braukā ar velosipēdiem, un kur koki pasargā no vēja, bet rokas salst tāpat.
Un man ļoti patika.

Kad spāņu valodas pasniedzējs Pablo vēlējās paspīdēt ar savām latviešu un krievu valodas zināšanām, izrādījās, ka viņš pārzina tādu diezgan nesliktu sekstūrista minimumu.
Apstiprinājās arī baumas, ka šis pasniedzējs pievēršas tikai meitenēm - tie divi vienīgie grupas puiši tika pilnībā ignorēti visas lekcijas garumā.

Vot ir cilvēki, kuri par visām varītēm cenšas, lai viņiem pievērstu uzmanību, bet tev visas viņu izdarības kaut kā aizslīd garām. Un ir tādi, kuri ne ar ko īpašu neizceļas un ir šķietami nemanāmi, taču tu pavisam noteikti jūti viņu klātbūtni. Tu to jūti vienmēr. Arī tad, kad stāstā iesaistās attāluma faktors. Tu esi gandrīz 100 % drošs (vai droša), ka vismaz viena viņu doma ir veltīta tev. Bet tas, zaķīši, jau ir pavisam cits stāsts.

Esmu uzaicināta uz vienu visnotaļ patīkamu koncertu nākamceturtdien.

Zvana viens un saka, ka varētu atbraukt pie manis ciemā.
Zvana otrs un jautā, kad braukšu ciemā uz viņa pusi.
Bet es esmu baigā un tā ļoti pieklājīgi aizsūtu bekot abus divus ;)

Šodien uz mirkli piedzīvoju atskatu trīs gadus tālā pagātnē. Nekad par tā laika notikumiem nebiju domājusi, tagad, satiekot kādu sen neredzētu paziņu, atcerējos un tāda mazliet dīvaina sajūta. Neticās, ka viss tas kādreiz patiešām ir noticis.

Nopirku lielo Fazer šokolādi un visu, visu viena pati apēdu.
Un ir forši. Tas nekas, ka vēders tagad jūtas maķenīt savādi, sirdī tomēr tāds prieciņš. Gluži kā bērnu dienās, kad Ziemassvētkos tiku pie lielās konfekšu tūtes.