Nē! Tas tak absolūti nekur neder! Nu ir ziema, bet sniegs var snigt arī rudenī, un sniegs var nesnigt ziemā. Tas ir tas pats, ja es teiktu, ka Mēness spīd, tātad Mēness izstaro gaismu, vai arī, ka iela ir slapja, tātad ir lijis lietus, vai "kokam ir nobirušas lapas, tātad ir rudens".
Nu okei, es pārspīlēju ar to, ka dažas lietas notiek tāpat vien. Vienkārši, man riebjas tie, kas vienmēr meklē loģiku tur, kur viss tāpat ir acīmredzams. Ar šo postu es tieši to domāju.
Problēma ir tajā, ka acīmredzamais mierīgi var izrādīties kļūdains un nepareizs. Piemēram, zeme ir plakana, jo savādāk mēs no tās nokristu. Acīmredzami agro viduslaiku eiropietim. Tiesa, senie grieķi domāja, pat pierādīja, ka zemei tomēr ir aptuvena lodes forma. Vai arī, 16. gs. parastam cilvēkam bija acīmredzami, ka smagāks priekšmets par gaisu nevar lidot, 18. gs. amerikānim acīmredzami, ka cilvēks nav dzīvnieks, 21. gs. āfrikas nēģeris ņirgs par to, ka gaisma ceļo ar kādu ātrumu, jo ir tak acīmredzami, ka gaisma parādās uzreiz. Un cik daudz no tā, kas mums ir acīmredzami, īstenībā ir tīrās muļķības?
Un cik daudz no tā, kas mums ir acīmredzami, īstenībā ir tīrās muļķības?