19 Februāris 2009 @ 23:07
darbs...  
mēģinu uzkāpt pa kāpnēm. lienu visur, kur varu [un man tas izkliedē rutīnu], lai mani pamanītu arī lielie bosi, jo ir pieriebušās pāris koļegas - princesas, kas brauc uz banketiem un dabūn brīvdienas, lai tik uz tiem banketiem tiktu [izbraukumos var saņemt 2-3reizes vairāk nekā tajā pašā laikā sēžot un strādājot ikdienas darbu].
arī tiešais boss cenšas mani glābt - piedāvāja piestrādāt, lai lielāka alga [jā - pašlaik man pamatīgas finansiālās problēmas un alga tukšajos mēnešos, rēķinot no ietirgojuma ir maza. viesmīļiem tajā ziņā labāk - viņiem ir cietā alga ar procentiem, man ir tikai procenti, bet lielāki. līdz aprīlim/maijam jāsamierinās. jūnijā jau varēs uzgavilēt - sāksies sezona]. un es esmu viena no tiem retajiem sava uzņēmuma darbiniekiem, kas ir diezgan universiāla.
pirmo reizi trīs gadu laiku tēvs apjautājās kā var man palīdzēt ar finansēm [kaut pašu samazināja amatā. janvārī viņš man samelojās, ka ir atlaists]. bet es esmu lepna. tad, kad man vajadzēja mazumiņu, viņš nepalīdzēja, tagad ar mazumiņu man vairs nepieteik, bet tikai to viņš tagad var man sniegt. pati iekūlos - pati arī tikšu ārā.
nauda? naudai! ar naudu... mana dzīve?